Ko katrs darba devējs ir parādā katram darbiniekam rakstiski
Direktīvas (ES) 2019/1152 4. panta 1. punkts uzliek darba devējam pienākumu informēt darbinieku par darba attiecību būtiskajiem aspektiem, un 4. panta 2. punktā ir uzskaitīti piecpadsmit punkti, kas šajā informācijā jāiekļauj. Šis bezmaksas rīks saliek šos piecpadsmit punktus visās 22 valodās ar pašas direktīvas formulējumu un pie katra norāda, vai 5. pants dod jums septiņas kalendārās dienas vai vienu mēnesi. Tas nesagatavo līgumu un nepārzina jūsu valsts tiesību aktus.
Savienības minimums, nevis viss jūsu pienākums
Šis ir minimums. Direktīva (ES) 2019/1152 nav regula: tā nosaka minimālās prasības, un dalībvalstis to transponē savos tiesību aktos. 4. panta 2. punkts ir grīda, kas katrai dalībvalstij ir jāsasniedz – jūsu valsts tiesību akti var prasīt vairāk, un vairākās dalībvalstīs tie prasa. Piemēram, Īrija papildus tam prasa atsevišķu paziņojumu par pieciem pamatnosacījumiem piecu dienu laikā no darba sākuma. Tas, ko jūs izveidosiet turpmāk, ir Savienības minimums ar pašas direktīvas vārdiem. Tas nav apliecinājums, ka jūsu valsts pienākums ir izpildīts.
Direktīva norāda, kur atrodams pārējais, un ir vērts aiziet paskatīties. 5. panta 2. punkts ļauj dalībvalstij izstrādāt šo dokumentu veidnes un darīt tās pieejamas darbiniekam un darba devējam, tostarp vienotā oficiālā valsts tīmekļa vietnē. 5. panta 3. punkts prasa, lai informācija par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un koplīgumiem, kas veido piemērojamo tiesisko regulējumu, būtu vispārēji un bez maksas pieejama skaidrā, pārredzamā, izsmeļošā un viegli pieejamā veidā, tostarp izmantojot esošos tiešsaistes portālus. Ja jūsu dalībvalsts publicē veidni, tad izmantojama ir tā veidne, nevis šī lapa.
Rakstisks paziņojums
Rakstisks paziņojums nav darba līgums. Tā ir informācija, ko darba devējs ir parādā darbiniekam par darba attiecībām, un 4. panta 1. punkts tās sniegšanu padara par darba devēja pienākumu. Tas nerada darba attiecības, neaizstāj līgumu, un nekas šeit tādu nesagatavo.
Septiņas dienas vienai daļai, viens mēnesis pārējām, un šis dalījums ir paša akta. 5. panta 1. punkts a) līdz e), g), k), l) un m) apakšpunktu ietver termiņā, kas sākas pirmajā darba dienā un beidzas ne vēlāk kā septītajā kalendārajā dienā, bet visu pārējo – viena mēneša laikā no pirmās darba dienas. Katrs lauks norāda, kurš no abiem ir piemērojams; atzīme ir mūsu, noteikums ir direktīvas.
Ja 4. panta 2. punkta a) līdz e), g), k), l) un m) apakšpunktā minētā informācija nav sniegta iepriekš, to viena vai vairāku dokumentu veidā sniedz darba ņēmējam individuāli laikposmā, kas sākas pirmajā darba dienā un beidzas vēlākais septītajā kalendārajā dienā. Pārējo 4. panta 2. punktā minēto informāciju dokumenta veidā sniedz darba ņēmējam individuāli viena mēneša laikā no pirmās darba dienas.
Uz septiņiem no piecpadsmit var atbildēt ar atsauci. 4. panta 3. punkts nosaka, ka g) līdz l) un o) apakšpunktā minēto informāciju attiecīgā gadījumā var sniegt kā atsauci uz normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai koplīgumiem, kas reglamentē šos jautājumus. Šie lauki ir atzīmēti, un atsauce tajos ir pilnvērtīga atbilde tur, kur tā ir piemērota.
Šā panta 2. punkta g) līdz l) apakšpunktā un o) apakšpunktā minēto informāciju attiecīgā gadījumā var sniegt kā atsauci uz normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai koplīgumiem, kas tos reglamentē.
Ja kaut kas mainās, dokumentējiet to. 6. panta 1. punkts prasa, lai darba devējs jebkuras 4. panta 2. punktā minēto aspektu izmaiņas sniegtu darbiniekam dokumenta veidā pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā dienā, kad tās stājas spēkā. 6. panta 2. punkts neattiecas uz izmaiņām, kas tikai atspoguļo grozījumus dokumentos jau minētajos normatīvajos vai administratīvajos aktos vai koplīgumos.
Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādas izmaiņas 4. panta 2. punktā minētajos darba attiecību aspektos un 7. pantā minētajā papildu informācijā darba ņēmējiem, kuri nosūtīti uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, darba devējs sniedz darba ņēmējam dokumenta veidā, tiklīdz iespējams un vēlākais dienā, kad šīs izmaiņas stājas spēkā.
Ja darbinieku nosūta uz ārvalsti, pienākas vairāk un agrāk. 7. panta 1. punkts prasa, lai dokumentus sniegtu pirms darbinieka izbraukšanas un lai tajos būtu ietvertas vismaz četras papildu ziņas, kas iespiestas zem veidlapas. 7. panta 2. punkts pievieno vēl trīs attiecībā uz norīkotu darbinieku, uz kuru attiecas Direktīva 96/71/EK.
Ko šis rīks nevar. Tas nepārzina jūsu valsts tiesību aktus, tāpēc nevar pateikt, ko jūsu dalībvalsts pievieno šim sarakstam. Tas nesagatavo līgumu. Un tas neizlemj, vai tas, ko ierakstāt laukā, ir pietiekami – vai darba apraksts ir apraksts vai vai uzteikuma termiņš ir norādīts pareizi, nav tas, ko veidlapa var novērtēt.
Dalībvalstis var izstrādāt 1. punktā minēto dokumentu veidnes un paraugus un nodot tos darba ņēmēju un darba devēju rīcībā, tostarp, darot tos pieejamus vienotā oficiālā valsts tīmekļa vietnē vai citos piemērotos veidos.
Dalībvalstis nodrošina, ka informācija, kas darba devējam jāpaziņo par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai vispārēji piemērojamiem koplīgumiem, kuri reglamentē piemērojamo tiesisko regulējumu, ir vispārēji pieejama bez maksas, skaidrā, pārredzamā, izsmeļošā un viegli pieejamā veidā attālināti un izmantojot elektroniskos līdzekļus, tostarp esošos tiešsaistes portālus.